Tag Archives: tūrisms

Tumšais tūrisms Eiropā

27 Feb

Tuvojas pavasaris – laiks, kad jau var ne tikai sapņaini domāt par vasaras saulainajām dienām, bet jau kalt nopietnākus plānus. Protams, svarīgākais no tiem ir vasaras ceļojums. Šogad gribas atzīmēties vairākās Eiropas valstīs. Tomēr izdomāt, kurās un, galu galā, ko apskatīt, nav viegli.

Tūrisma ceļveži ir pārklāti ar izvēlēm, instagrams pilns ar smalkām ceļojuma bildēm un no draugiem saklausīti tik daudzi ieteikumi, ka vairs nevar saprast, ko ņemt vērā. Taisnības labad jāatzīst, ka šoreiz gribas kaut ko citādāku. Pārbaudītās vērtības tik tiešām ir labas, bet reizi pa reizei – uzdzen garlaicību. Nolemju rakt dziļāk un tikt līdz Eiropas tumšajai pusei.

Lietuva. Visu zemju proletārieši, savienojoties!

Staļina ieguldījums vēstures lapaspusēs ir iespaidīgs, taču ne labā ziņā. Deportācijas, Golodomors, miljoniem mirušu cilvēku. Lietuvā esošajā “Grūto parkas” atrodamas dažādas – slavenu un mazāk zināmu – sociālisma piekritēju statujas un skulptūras, vairākas no tām – celtas par godu Josifam.  Neoficiāli “Grūto parkas” mēdz dēvēt arī par “Staļina pasauli”. 

Parkā izvietoti vairāki komunisma muzeji, bērnu rotaļlaukums, mini zoo un gulaga replikas. “Grūto parkas” piedāvājums ir reizē gan neordinārs, gan pietiekami plašs, lai ar to uzsāktu ceļojumu.

Polija. Aiz dzeloņdrātiem

No Staļina līdz Hitleram. Aušvicas koncentrācijas nometne, kur Otrā pasaules kara laikā bija lielākais koncentrācijas nometņu tīkls. Tajā skaitā ir arī nāves nometne, kur gāzes kamerās tika nogalināti ieslodzītie. Katru gadu Aušvica uzņem vairāk nekā miljons tūristu no visas pasaules, padarot to par vienu no pieprasītākajiem tumšā tūrisma objektiem. 

Nīderlande. Ciemos pie Annas

Anna Franka bija ebreju meitene, kuras ģimene tika deportēta uz Aušvicu. Anna aprakstīja kara laikā piedzīvoto, un viņas vārdi kļuva par iespaidīgu holokausta liecību. Viņas uzrakstītā dienasgrāmata kļuva slavena tikai pēc jauniņās meitenes traģiskās nāves.  Amsterdamā, mājā, kur Anna un viņas ģimene slēpās no nacistiem, ir izveidots muzejs. Tūre muzejā ilgst aptuveni stundu, muzejā ir ierīkota arī kafejnīca un grāmatu veikals.

Spānija. Gandrīz mirušie

Holokausts ir smaga tēma. Negribot visu ceļojuma laiku pavadīt pārdomās par vēstures šausmām un netaisnību, kā nākamo galamērķi izvēlos Spāniju. Jo Spānija taču ir fiesta! Svinēt var daudz ko, un tieši to spāņi arī dara. Fiestas de Santa Marta de Ribarteme – festivāls, kas veltīts tiem, kuri ir bijuši tuvu nāvei, tomēr izķepurojušies no kaulainās tvēriena.

Festivāls notiek katru gadu, un tā laikā notiek buļļu skrējiens, tomātu kaujas, vīna dzeršana. Tiktāl – viss normāli, nekāds tumšais tūrisms. Tomēr spāņi ir pacentušies – ģimenes nes zārkus, kuros guļ tie, kuri reiz gandrīz miruši. Baznīcā viņi nododas lūgšanām, kuru laikā pateicas par savu dzīvi. Par savu dzīvības glābšanu viņi svētvietā atstāj naudu kā pateicības dāvanu. 

Itālija. Iznīcinātā pilsēta

Pompeji ir pilsēta Itālijas dienvidos, kuru 79. gadā iznīcināja vulkāna izvirdums. Pilsēta ir saglabājusies cauri laikam, tajā ir atrodamas drupas, teātri, amfiteātris, skaisti fresku gleznojumi – daļa no tiem ļoti erotiski.

Tam visam pa vidu ir bojā gājušo cilvēku mirstīgās atliekas, kuru ķermeņos joprojām ir jaušama agonija. Tajā pašā izvirduma laikā traģiskais liktenis piemeklēja vēl vienu Itālijas pilsētu – Herkulānu. 

Par citiem tumšā tūrisma galamērķiem lasi šeit – “Ko piedāvā tumšais tūrisms?”

Divi iemesli kāpēc es vēlos aizceļot uz Jaunzēlandi

29 Sep

Jaunzēlande man vienmēr ir asociējusies ar tās apburošajām, kalnainajām ainavām un eksotisko Māori kultūru.

Jaunzēlandes kalni un ezers.

Daudzveidīgas un nesabojātas ainavas

Jaunzēlande manās latviskajās acīs izskatās kā zeme, kur noteikti var atrast kādu piedzīvojumu. Vai nu tie būtu cēlie kalni, nepiesārņotas palmu pludmales vai  Māori ļaužu ciemati, nekas no šīs salas neatgādina par mājām.

Viens no aizraujošākajiem Jaunzēlandes dabas aspektiem ir tās zemes ģeotermiskā aktivitāte. Ja es dotos uz Jaunzēlandi, es noteikti apmeklētu ziemeļu salas vulkānvietas. Šeit arī atrodas geizeri, vārošas dubļu vanans un kūpoši ezerkrasti. Šajā valstī tūrisms koncentrējas ap tās unikālo vidi, (vismaz 30 procentu no Jaunzēlandes ir dabas saglabāšanas teritorijas) kas motivē tūristus būt aktīviem savu piedzīvojumu radītājiem.

Jaunzēlandes ziemeļu sala. Skats uz kalniem un vietējiem augiem.

Māori tauta

Māori kultūrai Jaunzēlandē vēljoprojām ir dziļas saknes. 2013. gada iedzīvotāju skaitīšanas rezultātā tika uzskaitīti 60000 vietējo, kuri identificējas kā māori.

Viņu senči šeit ir imigrējuši 13. gadsimtā no Polinēzijas, izmantojot 20-40m garas kanu laivas. Kaut arī 17. gadsimta eiropieši nonāca konfliktā ar māori, šī kareivīgā tauta nekad nepadevās un ir slavena ar to, ka viņus nespēja sakaut angļu kolonisti.

Maōri ir sava veida tetovēšanas māksla – ta moko. Viņu sejas ir izgreznotas ar šiem svētajiem māklsas darbiem, kas kalpo kā identitātes zīmogs. Šie tetovējumi katram cilvēkam ir unikāli un iekļauj informāciju par viņa/s ģimeni un cilšu piederību, kā arī šī cilvēka vietu cilts sociālajā struktūrā.

Māori cilvēki ar tradicionālajiem tetovējumiem.

Maori parasti apraksta sevi pēc viņu iwi (cilts), hapu (sub-cilts), maunga (kalna) un awa (upes).

Tā kā māori pārstāvji ir kareivju tauta, daļa no viņu unikālās kultūras ir ceremoniālā deja – Haka, kuru šīs ciltis agrāk izpildīja uz karalaukiem. Skatoties video klipus ar šīm dejām, tās ir grūti aprakstīt kā kaut ko citu. Maōri agresīvi mīņā zemi, rāda mēles, sit pa ķermeņiem un skaļi izsaucās vai dzied. Haka ir sīva cilts lepnuma, spēka un vienotības izpausme. Tā pat kā viņu tetovējumi, dziesmu vārdi dejas laikā piemin senčus, kā arī notikumus cilts vēsturē. Ja esi ragbija fans tad iespējams zini, ka Jaunzēlandes komandas izpilda Haka deju, lai izaicinātu pretiniekus.

Jaunzēlandes ragbija komanda izpilda haka deju.

Šīs ir divas galvenās lietas kas man asociējās ar māori, bet tās ir tikai pašā ledāja smailītē. Ja es dotos uz Jaunzēlandi, es censtos iegremdēties šo cilvēku pasaulē doties uz kādu no marae (māori kopienu tikšanās vietām). Māori šīs vietas izmanto sapulcēm, svinībām, bērēm, izglītības darbnīcām un citiem svarīgiem notikumiem.

Tradicionālās mākslas kā grebšana, aušana, kapa haka (grupu uzstāšanās), whaikorero (oratorija) un moko (tetovējumi) vēljoprojām ir izplatītas prakses un tās aktīvi praktizē visā valstī.

Māori cilvēki marae ceremoniālajā vietā.

Tā kā es esmu antropoloģijas zinātnes entuziaste, es uzlūkoju šādas eksotisko kultūru zemes ne tikai ar piedzīvojuma garu, bet arī ar patiesu vēlmi tās saprast. Ceļojums uz Jaunzēlandi  noteikti paplašinātu manu redzesloku par to, kas mēs esam kā cilvēki, cik dažādi ir iespējams uztvert un izzināt pasauli un cik skaista pasaule ir ar tās daudzveidīgumu.